"man iekšā kaut kas salūza, it kā būtu pārtrūkušas šņores,
kas satur visu to maucību, kas manī ir sadzīta nikni,
salūza, it kā kāds noņemtu no manis krūšu kurvi turošās ādas
siksnas.
lūk, gribējās man heksametru, sanāca nervu sabrukums vai vismaz
uz to pusi.
tā es torīt pamodos, smēķēju, dzēru kafiju un pavisam klusi,
nevienu nemodinot, aizgāju. istabā mētājās krekli un džinsi.
mēs taču dzīvosim mūžīg, vai ne mincīt?"
/Arvis Viguls. Iz dzejoļu krājum "Istaba, dzejolis "ars poetica"./
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru