deminutīvs II

Mošķītis skudrulācīša ķepiņām
apskāvis sirsniņu cieši samīļo.
Sirsniņa neprot gribēt sev
visu pārdos par laimīgām acīm.
Mošķītis skudrulāča ķepiņām
neatlaidīgi izliekas mīļš.
Kad rociņas mīl lāpstu
aizmirstas mošķīša ķepiņas.

pauze nāves grāmatā

Es te tā godīgi meklējos interneta dzīlēs, lai saprastu šo to par nāvi iduslaikos un iebrauktu nedaudz Romas katoļu baznīcas terminos, kuri man jādabū no angļu valodas latviešu valodā un... tad es tā netīšām uzdūros "christian death metal". Jancīgi. Tiesa gan mans samulsums un smiekls mazinājās,kad es izlasīju,ka to sauc arī par white metal,jo par tāda esamību es vismaz biju dzirdējusi.
Un tad es skatījos youtūbijā un nespēju saprast atšķirību starp black un white metal. Ar prātu jau es saprotu (un kkur bija rakstīts), ka white metal atšķiras ar dziesmu tekstiem (nu tur ir par to,ka nevis sātanas, bet Jēzus ir kruts, vismaz es tā sapratu). Tomēr būsim godīgi-cilvēkam ar netrenētu ausi ir ne-vienkārši saklausīt metal dziesmu liriku. Un es klausījos un centos saprast vai jūtos atšķirīgi klausoties šo:

un šo:

 Kā jau jūs saprotat-pirmais ir kristiešu, bet otrais melnais metāls. Hmm... es jutos labāk klausoties otro. Nezinu kāpēc. Varbūt tāpēc,ka tur ir izlasītas atsevišķas dziesmas pēc atlasītāju subjektīviem kritērijiem un mana čakra ir tuvāka tā otrējā čakrai, bet nu jā...
Sasssodīts!!! Es aizmirsu,ko centos atrast pirms atradu kristiešu metālu!! Rrrr.

Ha!

Nē. Stropā nav iestājies izmirums. Vienkāši mošķīši bija nonākuši tādā augstākās pašapmierinātības fāze,ka lika mieru un varēja nerakstīt. Viņi, protams, pēc piena dzeršanas, mācīšanās ēst sēnes, klausīšanās kā graulā skan "I love you", laiskošanās saulē ar saulesbrillēm kā Dagnijai un smagu grāmatu, pārēšanās saimes kompānijā, bija miegaini, bet viņi zināja. Viņi ir tādi... jūtīgi. Nu lūk. Un tā nu viņi un es nogulējām pērkona negaisu un atradām jūras kāpostu salātus komūnas ledusskapī un aizdomājāmies par transcendentālo apziņu.
Sibi imperare, non servire debet. Ha!

Veidenbaumu Edvards ir foršs.

muļķīgā Rīga
muļķīgie neesošie alkohola krājumi
muļķīgie viduslaiki un kursa darbs
muļķīgi skaidrot kāpēc
radiatoru un galvas attiecības šķiet tik nepieciešamas

mazas mazas pučītes

Ja vien es prastu to,kas ir manā galvā uzzīmēt uz papīra,jo rakstīt starp rindiņām, starp pantie, epitetiem un frāzēm ir tik sassodīti nogurdinoši. Es zīmētu mošķīšus. Lai viņi iet ārā no kilograma un paliek divdimensionāli un audekla. Ziniet? Viņi ir mazliet līdzīgi kripteriem,kas ironiskā kārtā bija viena no manas bērnības TV izkalidēm, līdzās psī faktoram, vai kā jau nu to sauca un Teksasas reindžeram un Renegātam un Kalnietim. Kripteri plosīja cilvēkus un viņus (kripterus) varēja nošaut. Mošķīši ar` plosa cilvēku (mani) bet viņus nevar nošaut. Jā. Vakarvakarā viņi tika pie jaunām, rōzā kaklasiksniņām. Iedomājieties cik skaisti tās varētu uzzīmēt? Es arī. Tikai... jā... Viņi stāsta,ka ir lietas,ko es vnk neprotu darīt.... viņiem ir taisnībā, mani mazie mošķulīši. Šovakar viņi nedabūs balzāmu un školoādi,jo nav ne balzāma, ne šokolādes. Un viņi stāsta,ka nevajag darīt to,ko neproti, bet es par spīti viņu zaļajām, spalvainajām mēlēm cenšos.... dabiski,ka ne jau zīmēt,jo tas nav būtiski. Būtiski ir kas cits... neprast kaut ko un tad pēkšņi prast, bet saprast,ka prašanas vektors iet ne- tajā- virzienā t.i. uz elli. Diezgan burtiskā nozīmē. Bet masu kultūrā nav elles. Un drīkst ēst saulrietu augļu kūkas formā un poniju iedomu sakas sadedzināt kā arhitipi sadeg novecojušā literatūrā. Kā arhitipi sadeg klasikā.
Man šķiet mošķīši veic dziļurbumu. Un sūknē naftu,kuru nevar pārdot. Tā nedrīkst tapt atklāta, bet viņi jau sūknē un kalkulē barela cenu. Nu ko... lai notiek,kas notikdams un cūkas laime nepamet. Mani, viņu un jūs, mani iedomu draugi-virtuālie lasītāji un pārējie. Starp citu-drīz būs pagājušas 40 dienas,kas nepieciešamas,lai izveidotos reflekss.





Nu i ko Tu kāsē kā vecs zirgs?!

spārni

Svētdienām ir spārni. Svēti kā Prometeja aknas.