Akvārijs.

Kārtējais čorts zina kādas dienas rīts, kurā Izolde pamodās ar nežēlīgi sāpošu galvu un izkaltušu muti. Pirmā doma, kas brutāli spilgti izgaismoja viņas prātu, bija: „Jāsalāpās! Alu!!!”. Brutāli spilgta bija arī saules gaisma, kura ,spīdot caur netīro logu rūtīm, apspīdēja tieši Izoldes gultu. „Interesanti zināt, kāpēc logiem vairs nav aizkaru un aizkarstangu arī vairs nav?” bija nākošā pārāk brutāli spilgtā doma, kura izgaismojās viņas prātā. Atbilde uz to bija palikusi kaut kur vakardienā. Viņa veic parasto neatceros-kas-vakar-notika rītu pārbaudi. Pagriezās pret blakus guļošo ķermeni, kura vienīgā dzīvības pazīme bija saraustīti un sekli elpas vilcieni. Hmmm.... īsi, melni mati, nedēļu neskūta bārda, laikam vīrietis. Fu, kāds ģīmis! Ko tik pa dzērumam neatstiepj mājās. Izolde pagulēja, padomāja un pacēla segu.... Seja lai ir kāda ir, bet par to, kāda miesa! Viņa pavirzījās tuvāk ķermenim, kuram nezināja vārdu. Uzlika savu plaukstu ar filigrānajiem, labi veidotajiem pirkstiem un ne pārāk garajiem, bet ideāli koptajiem, spilgti sarkanajiem nadziņiem uz viņa mazliet spalvainajām krūtīm un lēni sāka slidināt uz leju pa viņa muskuļoto ķermeni...

Vairs nebija nekā. Nebija ne tikai aizkaru un aizkarstangas, nebija vispār nekā. Četras pelēkas sienas, griesti un grīda, un no nesaskatāma gaismas avota nākoša dūmakaini zila gaisma. Izolde, ietinusies palagā, sēdēja telpas stūrī un ik pa laikam aptaustīja sienas, lai pārliecinātos, ka tās nav mīkstas. Varbūt, ka tā nemaz vairs nebija Izolde? Viņa lēnām sāka apjausta, ka viņas pašas arī drīz vairs nebūs... Viņa piecēlās kājās, un palags izgaisa. Viņa stāvēja kaila, un viņas miesa izgaismojās zilganos toņos, pustoņos, cetrutdaļtoņos un tā tālāk. Uz viņas slaidā kakla iezīmējās žaunu līnijas, viņas vaigi pārklājās ar zvīņām, rokas pārvērtās spurās. Viņa vairs nebija viņa. Tiesa gan - viņa arī nebija viņš. Viņa bija zivs galva ar sievietes kājām un bez noteikta dzimuma vai nacionālās piederības. Pelēkās telpas sienas kļuva caurspīdīgas, un dūmakainā zilganā gaisma kļuva šķidra un sabiezēja par ūdeni. Telpa nu bija akvārijs. Ap akvārija sienām bija saspiedušās melnbaltas fotogrāfijas, kuru bālganās rokas stiepās pie akvārija stikla kaitināt tajā peldošo neradījumu. Dažām rokā bija labi koptas plaukstas. Citu roku plaukstām trūka pirkstu, bet to pirksti, kuru netrūka, nagi bija aplūzuši un dzelteni. Arī plaukstu vecumi bija dažādi - gan zīdaiņu plaukstiņas ,kuru pirkstiņi vēl kustējās nenoteikti, gan vecas plaukstas ar gludu un asu ādu, zem kuras izspiedās kauli un asinsvadi, kuras krampjaini ķērās pie gludenā stikla, tiecoties iegūt un paturēt. Aiz melnbalto fotogrāfiju mugurām dejoja aplikācijas papīra karavīru armijas. Viņu dejas nebija rituālas. No gaisa sāka snigt mačetes, piedurot fotogrāfijas zemei un izklīdinot aplikācijas papīra karavīrus. Mačetes sašķaidīja akvāriju lauskās, tas uzsūcās nebūtībā, kur no stikla lauskām, ūdens un zivs zvīņām atdzima radījums, kurš sevi sāka apzināties kā sievieti.

Viņa pamodās. Acu priekšā bija logs ar netīrām rūtīm un bez aizkarstangas un aizkariem. Viņa bija Izolde atkal (vai joprojām). Diezgan blāvi caur Izoldes smadzenēm plūda doma „Nu i gan atslēgties, turot plaukstu uz tik muskuļota vēdera. Lai gan nav jau man vairs divdesmit. Ko tur slēpt- arī ne trīsdesmit vai četrdesmit. Kopš vakardienas ir jau piecdesmit. Laikam vakar būšu ne tikai dzērusi šampanieti, šņabi, konjaku un visu pārējo, bet, par spīti saviem principiem, ieķērusi arī kaut kādu tableti kā tāda padsmitniece...” Izolde saprata, ka viņas gars un dvēsele vairs nav attīrāmi, bet miesa ir, un, izmezdama līkumu caur virtuvi, kur ledusskapī stāvēja šim rītam, kas patiesībā bija pēcpusdiena, tik ļoti nepieciešamā alus pudele, devās uz vannas istabu. Mmmm... silta vanna ar daudz putām un pudele alus, cik neestētiski.

Vannas istabas griestus plosīja zinātnieku nesaprastie melnie caurumi, un laiks modificējās un kļuva pareizs, cilvēka nesakropļots. Viņa kļuva bezvecuma. Nē, viņa nekļuva nemirstīga. Viņa kļuva auglis māte miesās. Apkārt bija augļūdens un doma par abortu. Jau nākošajā mirklī viņa mira, gulēdama asiņainos un savandītos palagos, gultā, kurai matrača vietā bija vertikāli stāvošas adāmadatas. Milzīga ķirzakas galva noraudzījās viņas nāves konvulsijās. Pēkšņi viņas miesa kļuva jauna. Viņa pirmo reizi dejoja lēno deju, pieglaudās vīrietim ciešāk, nekā pieklājība to ļāva, un sajuta, ka ģībs, jo korsete bija savilkta pārāk cieši. Ap iekārē saļimušajiem dejotājiem lodāja visas pasaules čūsku sugu pārstāvji. Pa divi. Čūskas savija viņu miesas vienā veselā.

Vannas istabas baltie griesti. Izoldes atmiņā atausa tumša šķērsiela, sāpes, asiņains sniegs un rīklē iestrēdzis kliedziens. Smarža. Tieši tāda kā bezvārda ķermenim viņas gultā. Viņa izkāpa no vannas un ietinās baltā dvielī un, izmezdama līkumu caur virtuvi, kur paņēma lielāko un asāko nazi, kāds bija atrodams, devās uz istabu. Apsēdusies savā gultā, viņa iecēla vīrieša galvu savā klēpi un pielika nazi pie viņa kakla. Piespieda un pavilka. Klusi un mierīgi naža sudrabā atspīdēja asinis sarkanums. Asinis sūcās baltajā dvielī un viņas gultā. Istabas stūrī sēdēja sieviete, ietinusies palagā, un ik pa laikam aptaustīja sienas, lai pārliecinātos, ka tās nav mīkstas.

Izolde sadalīja viņa sakaisto miesu un izbaroja pilsētas klaiņojošajiem kaķiem. Vīrs baltā halātā noliecās pār miesu, kas reiz bija sieviete, bet nu bija ar ādas siksnām piesprādzēta pie gultas, bāla un sastingusi. Viņš piespieda lūpas viņas pierei, ieskatījās vairs neko neredzošajās acīs un tās aizspieda. Vīrs aizgāja, un pie ar ādas siksnām gultai piesprādzētās miesas palika tikai balts trusis ar asinīm nosmērētu purnu.