TAKING A WOMAN TO BED

What is the difference between girls/woman aged: 8, 18, 28, 38, 48, 58, 68, and 78?



At 8 -- You take her to bed and tell her a story.



At 18 -- You tell her a story and take her to bed.




At 28 -- You don't need to tell her a story to take her to bed.




At 38 -- She tells you a story and takes you to bed.




At 48 -- She tells you a story to avoid going to bed.



At 58 -- You stay in bed to avoid her story.



 

At 68 -- If you take her to bed, that'll be a story!





At 78 -- What story???  What bed???  Who the hell are you???

Zamsis un flanelis.

Interesanti... vai/ kāpēc es cenšos izvairīties no objektīvās realitātes? Vārds "vai" laikam gan nav iederīgs,jo tas jau ar neabruņotu aci redzams,ka cenšos.

Šeit seko izvērstas pārdomas, kuras pierakstīt šobrīd nespēju, jo gan mans kilograms, gan kermenis jūtās saguris un dosies tūlīt gultā ar Kazanovu. :)

Un vēl... vai tas nav jancīgi (kāds dīvains vārds) ja cilvēki guļot blakus redz viens otru sapnī?

Я Soldat, māt!

Ich bin Soldat, ich bin es gerne.

dzīvot = cīnīties

Я солдат по своеи воле. Я солдат добровольнo.

tā ir spēle

Šaut.Gulties. Celties. Šaut.

dzimtas mājas ir krāsmatas otrpus frontes līnijai

Schießen. Liegen. Ansteigen. Schießen.

māte ir kļuvis jēdziens kopš nāves

Cтрелять. Лежать. Встават. Стрелять.

kartupeļu vagas ir ierakumi sekli

Šaut.Gulties. Celties. Šaut.

iznīcības dejai kā visām spēlēm mērķis ir beigas

Ich bin Soldat DOCH bin ich es NICHT gerne.

izdzīvot = cīnīties

Я солдат по НЕсвоей воле. Я солдат НЕдобровольнo.

tā ir spēle svešādiem ieročiem

Ich bin Soldat nicht gerne aber ich will gewinnen Frieden.

Я солдат недобровольнo но я хочу выиграть мир.

Šeit rodas un sabrūk iztēles maldi.

Laiks ir apstājies.

Divi identiski vēstījumi-

uztverami kā viens veselums.

Vienīgā atšķirība tajos-

manīta niecīga tēla pazīme-dzimums.

Par rezultātu spried pats, ak, cienījamo lasītāj!

Tekstā darbojošās personas ir nereālas,

jebkāda līdzība ar reāliem notikumiem un/vai cilvekiem ir nejauša

šis viss ir tikai manas iztēles auglis.Eksistē tikai sikspārņu stropā.

Laiks ir apstājies.

Laiks ir apstājies trešajā stundā pēc pusnakts. Vakardiena ir zudusi ikdienībā, bet rītdiena vēl nav no ikdienības iznirusi.

Indra sēž uz grīdas,blakus saklātai divguļamajai gultai, ģērbusies sarkanā zīda nakts tērpā, apcerot savu dzīvi un nenotikušo daiļradi, nespējot saprast vai dvēseles stīgas ir nospriegotas līdz trūkšanas stadijai, vai arī jau pārtrūkušas. Šīs eksistenciāla rakstura pārdomas ģenerē bezmiegs. Iespējams, ka daudzi no jums gribētu viņai teikt, ka sarkanā krāsa nav labs līdzeklis cīņā ar bezmiegu, ka bezmiegu vieglāk pieveikt gultā nekā sēžot tai blakus. Tomēr... ziniet, ko viņa atbildētu jūsu nelielajai iebildi par sarkano krāsu? “Šī krāsa ir vienīgais, kas man atgādina par laiku, kad biju jaunāka, skaistāka un blondāka...” Domāju, ka atbildi iebildei par bezmiega pieveikšanu gultā jūs zināt skaidri: “Ja jūs tajā gultā būtu piedzīvojuši to, ko es, tad jūs par bezmiega pieveikšanu guļot tajā nefantazētu...” Aina ar ne vairs tik blondo,jauno,skaisto sievieti sarkanajā zīda nakts tērpā atkārtojas tieši divas reizes mēnesī... Neviens nezina kāpēc tieši divas reizes.

Laiks ir apstājies trešajā stundā pēc pusnakts. Vakardiena ir zudusi ikdienībā, bet rītdiena vēl nav no ikdienības iznirusi.

Atkal un joprojām Indra. Atkal un joprojām sarkanā naktstērpā blakus saklātai, divguļmai gultai. Šoreiz kaut kas ir mainījies... Dzīves apcere kļuvusi mazāk egoistiska un tā skar kādas citas sievišķas būtnes notikušu daiļradi. Dvēseles stīgas vibrē. Šī vibrācija rezonē visā ķermenī. Domas viņas saprātā izmet parasto, mūžīgo cilpu no viņas ierašanā pasualē līdz šim brīdim. Taču šoreiz tās sāk mest jaunas, laikā neiesakņojušās cilpas. Šīs cilpas vijas ap Gunas miesu un garu. Līdz šai dienai, kura nu jau kļvusi par vakardienu Indra nebija pievērsusi viņai īpašu uzmanību. Jā, Indra bija ievērojusi,ka reizēm, kad viņa runā balsī,kura zemāka un sanošāka par parasto, Guna nez kāpēc apjūk tik tāl,ka nezina,kur acis slēpt. Un,jā, Indra bija ievērojusi,ka Guna vēro viņas kājas ilgāk un ar ciešāku skatienu nekā tas būtu nepieciešams, lai ievērtētu kurpes... Arī viņas sastingušās acis brīžos,kad Indras svārku šķēlums dzīvoja pats savu, no cilvēku dogmatiskajiem pieklājības likumiem, neatkarīgu dzīvi, nepalika neievērotas. Indra nolēma,ka jāpaeksperimentē. It kā nejauši un netīši viņai jāpieskaras.

Laiks ir apstājies trešajā stundā pēc pusnakts. Vakardiena ir zudusi ikdienībā, bet rītdiena vēl nav no ikdienības iznirusi.

Indra. Šī trešā stunda pēc pusnakts nelīdzinās nevienai citai. No ainas,kura atkārtojas divreiz mēnesī ir palikusi tikai saklātā divguļamā gulta un sarkanais naktstērps,kurš apsedz Indras neimierīgās miesas un dvēseli. Kādas vairs parastas un mūžīgas domu cilpas?! Dvēsele kļuvusi par stīgām Stradivāri vijolei,kuru izmisīgi spēlē Paganīnī. Velnišķīga rezonanse ķermenī. Mazliet paekspermentēt kā jaunībā ar puišiem...Ha! Ō, it kā nejauši un netīši pieskārieni... Pirmoreiz mana netīšā un pavisam nevainīgā pieskaršanās Gunā radīja prātam netveramu emociju orkānu. Izbailes, slēpta patika, pārseigums, gandrīz erotiskas vīzijas... Gandrīz vai elektrizēts emociju kokteilis. Viss jau būtu labi, bet kopš tās reizes pati nezinu miera ne mirkli. Jutot viņas skatienu glāstām manas kājas sapratu,ka valoda sāk raustīties un stāstījuma jēga un doma pazust. Nē! Nedrīkst! Ja vēl viņa būtu puisis, tad jā, bet Gunai pašai tak esot puisi un viņas izteikumi atstāj ļoti poligāmas būtnes iespaidu... Aha, arī loģika sāk klibot- vairs pati neapzinos savu vārdu jēgu... Visiem spēkiem pūlējos savas plaukstas pierunāt nesvīst, kad viņa balsī lasīja savu epistolāro gara darbu,kurš saturēja tik poetiskus vārdus un izteikumus. Skolonieciskā manierē iedomājos, ka tie visi veltīti man, ka viņa patiešām... Guna saprata manas iztēles neceļus. Nezinu kādi dabiski vai pārdabiski spēki to izraisīja,bet brīdī, kad viņa cēlās kājās notika kaut kas un Guna uz pāris sekundēm atradās man tik tuvu. Es nesapratu vai viņa krita un es viņu turēju, vai arī viņa man neapzināti piekļāvās, izdzirdusi manas miesas un dvēseles kliedzienus.

Laiks ir apstājies trešajā stundā pēc pusnakts.

Nekas vairs nav tā kā bijis. Gulta savandīta-ar muļķa mierinājumu apziņā centos šonakt rast mieru pat šeit,protams,ka neizdevās. Sarkanais nakts tērps aptever katru Indras miesas un dvēseles kustību pārvietojoties gan ātrākiem, gan lēnākiem soļiem gār daudzpieredzējušo divguļamo gultu. Atklājas iepriekš nepjausta sarkanā nakts tērpa funkcija-kārdināšana. Ņežēlīgi šķēlumi abos nakts tērpa sānos ļauj ik kustībā tīksmināties par Indras ideālajām kājām. Paganīnī joprojam plosās dvēselē spēlējot ar loģisko prātu neizprotamus skaņdarbus uz pēdejās dvēseles stīgas. Guna ir tepat! Blakus istabā guļ uz dīvāna. Nav būtiski kāpēc. Tas tā ir, un tas ir fakts. Kāpēc viņai tieši šodien bija jāuzvelk krekliņš ar tik izaicinošu dekoltē?! Guļ kā aizmigusi princese. Žēl modināt. Kaut gan, atceroties kā viņai iemirdzējās acis un aizrāvās elpa, ieraugot mani šajā sarkanajā, nešķīstajā tekstilmākslas brīnumā, žēlums modināt mazinās. Es zinu, ka Guna dievina manas kājas. Es to vienkārši jūtu. Arī manas plaukstas ar slaidajiem pirkstiem un mandeļveida nagiem viņa dievina. Laiks ir zaudējis savu būtisko nozīmi. Kāda atsķirība vai es eju uz viņu paskatīties otro, vai trešo reizi piecu minūšu laikā? Guļ un izskatās tik apmierināta ar sevi visu. Nekas jau ļauns nebūs,ja es apsēdīšos viņai blakus uz dīvāna... Cik ritmiski viņa elpo! Cik ritmiski cilājas viņas krūtis, alkdmas manu slaido pirkstu un mandeļveida nagu pieskāriena... nevaru novērst skatienu... jūtu... kāds uz mani skatās. Viņa ir pamodusies! Puskrēslā mirdz Gunas neizprotamās krāsas acis. Sarkanais kārdinātājs uzticīgi un uzcītīgi pilda savu funkciju- Indrai sēžot uz dīvāna kāju pār kāju viena no kājām redzama no pirkstu galiem līdz vietai,kur tā savienojas ar pārējo ķermeni. Gunas acis alkaini aplūko nekad vēl līdz galam neizbaudīto skatu. Viņu skatieni sastapās brīdī kad Gunas karstā roka uzgūlās Indras pavedinošajam gurnam, bet pašas Indras roka glāstīja vispirms Gunas seju, pēc tam kaklu uz kura brutālas zīmes bija atstājis kāda vīrieša, par skūpstu maskēts, kodiens, tiecoties arvien tuvāk ilgi kārotajām krūtīm.Šajā brīdī vairs nebija svarīgi, ka Indra par Gunu ir 2,3 reizes vecāka, ka viņas abas sabiedrībā tiek uztvertas kā vīriešus mīlošas un gribošas dāmas. Šajā brīdī izzuda laiks un telpa... un kļuva mīlēšanas baudīšana.

Tekstā darbojošās personas ir nereālas,

jebkāda līdzība ar reāliem notikumiem un/vai cilvekiem ir nejauša

šis viss ir tikai manas iztēles auglis. Eksistē tikai sikspārņu stropā.

Laiks ir apstājies.

Laiks ir apstājies trešajā stundā pēc pusnakts. Vakardiena ir zudusi ikdienībā, bet rītdiena vēl nav no ikdienības iznirusi.

Indra sēž uz grīdas,blakus saklātai divguļamajai gultai, ģērbusies sarkanā zīda nakts tērpā, apcerot savu dzīvi un nenotikušo daiļradi, nespējot saprast vai dvēseles stīgas ir nospriegotas līdz trūkšanas stadijai, vai arī jau pārtrūkušas. Šīs eksistenciāla rakstura pārdomas ģenerē bezmiegs. Iespējams, ka daudzi no jums gribētu viņai teikt, ka sarkanā krāsa nav labs līdzeklis cīņā ar bezmiegu, ka bezmiegu vieglāk pieveikt gultā nekā sēžot tai blakus. Tomēr... ziniet, ko viņa atbildētu jūsu nelielajai iebildi par sarkano krāsu? “Šī krāsa ir vienīgais, kas man atgādina par laiku, kad biju jaunāka, skaistāka un blondāka...” Domāju, ka atbildi iebildei par bezmiega pieveikšanu gultā jūs zināt skaidri: “Ja jūs tajā gultā būtu piedzīvojuši to, ko es, tad jūs par bezmiega pieveikšanu guļot tajā nefantazētu...” Aina ar ne vairs tik blondo-jauno,skaisto sievieti sarkanajā zīda nakts tērpā atkārtojas tieši divas reizes mēnesī... Neviens nezina kāpēc tieši divas reizes.

Laiks ir apstājies trešajā stundā pēc pusnakts. Vakardiena ir zudusi ikdienībā, bet rītdiena vēl nav no ikdienības iznirusi.

Atkal un joprojām Indra. Atkal un joprojām sarkanā naktstērpā blakus saklātai, divguļmai gultai. Šoreiz kaut kas ir mainījies... Dzīves apcere kļuvusi mazāk egoistiska un tā skar kāda cita vīrišķa radījuma notikušu daiļradi. Dvēseles stīgas vibrē. Šī vibrācija rezonē visā ķermenī. Domas viņas saprātā izmet parasto, mūžīgo cilpu no viņas ierašanā pasualē līdz šim brīdim. Taču šoreiz tās sāk mest jaunas, laikā neiesakņojušās cilpas. Šīs cilpas vijas ap Dāvja miesu un garu. Līdz šai dienai, kura nu jau kļvusi par vakardienu Indra nebija pievērsusi viņam īpašu uzmanību. Jā, Indra bija ievērojusi,ka reizēm, kad viņa runā balsī,kura zemāka un sanošāka par parasto, Dāvis nez kāpēc apjūk tik tāl,ka nezina,kur acis slēpt. Un,jā, Indra bija ievērojusi,ka Dāvis vēro viņas kājas ilgāk un ar ciešāku skatienu nekā tas būtu nepieciešams, lai ievērtētu kurpes... Arī viņas sastingušās acis brīžos,kad Indras svārku šķēlums dzīvoja pats savu, no cilvēku dogmatiskajiem pieklājības likumiem, neatkarīgu dzīvi, nepalika neievērotas. Indra nolēma,ka jāpaeksperimentē. It kā nejauši un netīši viņam jāpieskaras.

Laiks ir apstājies trešajā stundā pēc pusnakts. Vakardiena ir zudusi ikdienībā, bet rītdiena vēl nav no ikdienības iznirusi.

Indra. Šī trešā stunda pēc pusnakts nelīdzinās nevienai citai. No ainas,kura atkārtojas divreiz mēnesī ir palikusi tikai saklātā divguļamā gulta un sarkanais naktstērps,kurš apsedz Indras neimierīgās miesas un dvēseli. Kādas vairs parastas un mūžīgas domu cilpas?! Dvēsele kļuvusi par stīgām Stradivāri vijolei,kuru izmisīgi spēlē Paganīnī. Velnišķīga rezonanse ķermenī. Mazliet paekspermentēt, kā jaunībā... Ha! Ō, it kā nejauši un netīši pieskārieni... Pirmoreiz mana netīšā un pavisam nevainīgā pieskaršanās Dāvī radīja prātam netveramu emociju orkānu. Izbailes, slēpta patika, pārseigums, gandrīz erotiskas vīzijas... Gandrīz vai elektrizēts emociju kokteilis. Viss jau būtu labi, bet kopš tās reizes pati nezinu miera ne mirkli. Jutot viņa skatienu glāstām manas kājas sapratu,ka valoda sāk raustīties un stāstījuma jēga un doma pazust. Nē! Nedrīkst! Viņš ir pārāk jauns un atstāj visnotaļ poligāma radījuma iespaidu. Viņš noteikti mani ne... Aha, arī loģika sāk klibot- vairs pati neapzinos savu vārdu jēgu... Visiem spēkiem pūlējos savas plaukstas pierunāt nesvīst, kad viņš balsī lasīja savu epistolāro gara darbu,kurš saturēja tik poetiskus vārdus un izteikumus. Skolonieciskā manierē iedomājos, ka tie visi veltīti man, ka viņš patiešām... Dāvis saprata manas iztēles neceļus. Nezinu kādi dabiski vai pārdabiski spēki to izraisīja,bet brīdī, kad viņa cēlās kājās notika kaut kas un Dāvis uz pāris sekundēm atradās man tik tuvu. Es nesapratu vai viņa krita un es viņu turēju, vai arī viņš man neapzināti piekļāvās, izdzirdis manas miesas un dvēseles kliedzienus.

aiks ir apstājies trešajā stundā pēc pusnakts.

Nekas vairs nav tā kā bijis. Gulta savandīta-ar muļķa mierinājumu apziņā centos šonakt rast mieru pat šeit,protams,ka neizdevās. Sarkanais nakts tērps aptever katru Indras miesas un dvēseles kustību pārvietojoties gan ātrākiem, gan lēnākiem soļiem gār daudzpieredzējušo divguļamo gultu. Atklājas iepriekš nepjausta sarkanā nakts tērpa funkcija-kārdināšana. Ņežēlīgi šķēlumi abos nakts tērpa sānos ļauj ik kustībā tīksmināties par Indras ideālajām kājām. Paganīnī joprojam plosās dvēselē spēlējot ar loģisko prātu neizprotamus skaņdarbus uz pēdejās dvēseles stīgas. Dāvis ir tepat! Blakus istabā guļ uz dīvāna. Nav būtiski kāpēc. Tas tā ir, un tas ir fakts. Kāpēc viņam tieši šodien bija jāuzvelk tik pieguļošus džinsi?! Guļ kā pasaku princis. Žēl modināt. Kaut gan, atceroties kā viņam iemirdzējās acis un aizrāvās elpa, ieraugot mani šajā sarkanajā, nešķīstajā tekstilmākslas brīnumā, žēlums modināt mazinās. Es zinu, ka Dāvis dievina manas kājas. Es to vienkārši jūtu. Arī manas plaukstas ar slaidajiem pirkstiem un mandeļveida nagiem viņš dievina. Laiks ir zaudējis savu būtisko nozīmi. Kāda atsķirība vai es eju uz viņu paskatīties otro, vai trešo reizi piecu minūšu laikā? Guļ un izskatās tik apmierināts ar sevi visu. Nekas jau ļauns nebūs,ja es apsēdīšos viņai blakus uz dīvāna... Cik ritmiski viņš elpo! Cik ritmiski cilājas viņas platās krūtis, alkdmas manu slaido pirkstu un mandeļveida nagu pieskāriena... nevaru novērst skatienu... jūtu... kāds uz mani skatās. Viņš ir pamodusies! Puskrēslā mirdz Dāvja neizprotamās krāsas acis. Sarkanais kārdinātājs uzticīgi un uzcītīgi pilda savu funkciju- Indrai sēžot uz dīvāna kāju pār kāju viena no kājām redzama no pirkstu galiem līdz vietai,kur tā savienojas ar pārējo ķermeni. Dāvja acis alkaini aplūko nekad vēl līdz galam neizbaudīto skatu... ne tikai Dāvja acis reaģē uz sarkano kārdinātāju un elpu aizraujošo skaistumu. Viņu skatieni sastapās brīdī kad Dāvja karstā roka uzgūlās Indras pavedinošajam gurnam, bet pašas Indras roka glāstīja vispirms Dāvja seju, pēc tam kaklu uz kura brutālas zīmes bija atstājis kādas sievietes nagi, tiecoties arvien tuvāk ilgi kārotajām... pār platajām,muskuļotām krūtīm tvirto vēderu un vēl zemāk... Šajā brīdī vairs nebija svarīgi, ka Indra par Dāvi ir 2,3 reizes vecāka, ka viņas abas sabiedrībā tiek uztverti kā sīvākie ienaidnieki. Šajā brīdī izzuda laiks un telpa... un kļuva mīlēšanas baudīšana.

Akvārijs.

Kārtējais čorts zina kādas dienas rīts, kurā Izolde pamodās ar nežēlīgi sāpošu galvu un izkaltušu muti. Pirmā doma, kas brutāli spilgti izgaismoja viņas prātu, bija: „Jāsalāpās! Alu!!!”. Brutāli spilgta bija arī saules gaisma, kura ,spīdot caur netīro logu rūtīm, apspīdēja tieši Izoldes gultu. „Interesanti zināt, kāpēc logiem vairs nav aizkaru un aizkarstangu arī vairs nav?” bija nākošā pārāk brutāli spilgtā doma, kura izgaismojās viņas prātā. Atbilde uz to bija palikusi kaut kur vakardienā. Viņa veic parasto neatceros-kas-vakar-notika rītu pārbaudi. Pagriezās pret blakus guļošo ķermeni, kura vienīgā dzīvības pazīme bija saraustīti un sekli elpas vilcieni. Hmmm.... īsi, melni mati, nedēļu neskūta bārda, laikam vīrietis. Fu, kāds ģīmis! Ko tik pa dzērumam neatstiepj mājās. Izolde pagulēja, padomāja un pacēla segu.... Seja lai ir kāda ir, bet par to, kāda miesa! Viņa pavirzījās tuvāk ķermenim, kuram nezināja vārdu. Uzlika savu plaukstu ar filigrānajiem, labi veidotajiem pirkstiem un ne pārāk garajiem, bet ideāli koptajiem, spilgti sarkanajiem nadziņiem uz viņa mazliet spalvainajām krūtīm un lēni sāka slidināt uz leju pa viņa muskuļoto ķermeni...

Vairs nebija nekā. Nebija ne tikai aizkaru un aizkarstangas, nebija vispār nekā. Četras pelēkas sienas, griesti un grīda, un no nesaskatāma gaismas avota nākoša dūmakaini zila gaisma. Izolde, ietinusies palagā, sēdēja telpas stūrī un ik pa laikam aptaustīja sienas, lai pārliecinātos, ka tās nav mīkstas. Varbūt, ka tā nemaz vairs nebija Izolde? Viņa lēnām sāka apjausta, ka viņas pašas arī drīz vairs nebūs... Viņa piecēlās kājās, un palags izgaisa. Viņa stāvēja kaila, un viņas miesa izgaismojās zilganos toņos, pustoņos, cetrutdaļtoņos un tā tālāk. Uz viņas slaidā kakla iezīmējās žaunu līnijas, viņas vaigi pārklājās ar zvīņām, rokas pārvērtās spurās. Viņa vairs nebija viņa. Tiesa gan - viņa arī nebija viņš. Viņa bija zivs galva ar sievietes kājām un bez noteikta dzimuma vai nacionālās piederības. Pelēkās telpas sienas kļuva caurspīdīgas, un dūmakainā zilganā gaisma kļuva šķidra un sabiezēja par ūdeni. Telpa nu bija akvārijs. Ap akvārija sienām bija saspiedušās melnbaltas fotogrāfijas, kuru bālganās rokas stiepās pie akvārija stikla kaitināt tajā peldošo neradījumu. Dažām rokā bija labi koptas plaukstas. Citu roku plaukstām trūka pirkstu, bet to pirksti, kuru netrūka, nagi bija aplūzuši un dzelteni. Arī plaukstu vecumi bija dažādi - gan zīdaiņu plaukstiņas ,kuru pirkstiņi vēl kustējās nenoteikti, gan vecas plaukstas ar gludu un asu ādu, zem kuras izspiedās kauli un asinsvadi, kuras krampjaini ķērās pie gludenā stikla, tiecoties iegūt un paturēt. Aiz melnbalto fotogrāfiju mugurām dejoja aplikācijas papīra karavīru armijas. Viņu dejas nebija rituālas. No gaisa sāka snigt mačetes, piedurot fotogrāfijas zemei un izklīdinot aplikācijas papīra karavīrus. Mačetes sašķaidīja akvāriju lauskās, tas uzsūcās nebūtībā, kur no stikla lauskām, ūdens un zivs zvīņām atdzima radījums, kurš sevi sāka apzināties kā sievieti.

Viņa pamodās. Acu priekšā bija logs ar netīrām rūtīm un bez aizkarstangas un aizkariem. Viņa bija Izolde atkal (vai joprojām). Diezgan blāvi caur Izoldes smadzenēm plūda doma „Nu i gan atslēgties, turot plaukstu uz tik muskuļota vēdera. Lai gan nav jau man vairs divdesmit. Ko tur slēpt- arī ne trīsdesmit vai četrdesmit. Kopš vakardienas ir jau piecdesmit. Laikam vakar būšu ne tikai dzērusi šampanieti, šņabi, konjaku un visu pārējo, bet, par spīti saviem principiem, ieķērusi arī kaut kādu tableti kā tāda padsmitniece...” Izolde saprata, ka viņas gars un dvēsele vairs nav attīrāmi, bet miesa ir, un, izmezdama līkumu caur virtuvi, kur ledusskapī stāvēja šim rītam, kas patiesībā bija pēcpusdiena, tik ļoti nepieciešamā alus pudele, devās uz vannas istabu. Mmmm... silta vanna ar daudz putām un pudele alus, cik neestētiski.

Vannas istabas griestus plosīja zinātnieku nesaprastie melnie caurumi, un laiks modificējās un kļuva pareizs, cilvēka nesakropļots. Viņa kļuva bezvecuma. Nē, viņa nekļuva nemirstīga. Viņa kļuva auglis māte miesās. Apkārt bija augļūdens un doma par abortu. Jau nākošajā mirklī viņa mira, gulēdama asiņainos un savandītos palagos, gultā, kurai matrača vietā bija vertikāli stāvošas adāmadatas. Milzīga ķirzakas galva noraudzījās viņas nāves konvulsijās. Pēkšņi viņas miesa kļuva jauna. Viņa pirmo reizi dejoja lēno deju, pieglaudās vīrietim ciešāk, nekā pieklājība to ļāva, un sajuta, ka ģībs, jo korsete bija savilkta pārāk cieši. Ap iekārē saļimušajiem dejotājiem lodāja visas pasaules čūsku sugu pārstāvji. Pa divi. Čūskas savija viņu miesas vienā veselā.

Vannas istabas baltie griesti. Izoldes atmiņā atausa tumša šķērsiela, sāpes, asiņains sniegs un rīklē iestrēdzis kliedziens. Smarža. Tieši tāda kā bezvārda ķermenim viņas gultā. Viņa izkāpa no vannas un ietinās baltā dvielī un, izmezdama līkumu caur virtuvi, kur paņēma lielāko un asāko nazi, kāds bija atrodams, devās uz istabu. Apsēdusies savā gultā, viņa iecēla vīrieša galvu savā klēpi un pielika nazi pie viņa kakla. Piespieda un pavilka. Klusi un mierīgi naža sudrabā atspīdēja asinis sarkanums. Asinis sūcās baltajā dvielī un viņas gultā. Istabas stūrī sēdēja sieviete, ietinusies palagā, un ik pa laikam aptaustīja sienas, lai pārliecinātos, ka tās nav mīkstas.

Izolde sadalīja viņa sakaisto miesu un izbaroja pilsētas klaiņojošajiem kaķiem. Vīrs baltā halātā noliecās pār miesu, kas reiz bija sieviete, bet nu bija ar ādas siksnām piesprādzēta pie gultas, bāla un sastingusi. Viņš piespieda lūpas viņas pierei, ieskatījās vairs neko neredzošajās acīs un tās aizspieda. Vīrs aizgāja, un pie ar ādas siksnām gultai piesprādzētās miesas palika tikai balts trusis ar asinīm nosmērētu purnu.

Dear object of my addiction,

Cik negribēti Tavs tēls ir kļuvis par ikonu manai iekārei!

Mostoties rītos savās iedomās uzburu Tavu tēlu, lai pielūgtu to un izlūgtos austošajai dienai Tevis satikšanas prieku.

Cik negribēti Tavs tēls ir kļuvis par ikonu manai iekārei!

Izdzīvojot dienas savās iedomās uzburu Tavu tēlu, lai pielugtu to un izlūgtos esošajai dienai Tavu pieskārienu burvību.

Cik negribēti Tavs tēls ir kļuvis par ikonu manai iekārei!

Pārdzīvoju vakarus savās iedomās uzburot Tavu tēlu, lai pielūgtu to un izlūgtos aizejošajai dienai Tavu satraucošo esību aizmirst, lai ļautos nakts mieram.

Cik negribēti Tavs tēls ir kļuvis par ikonu manai iekārei!

Guļot naktīs mana zemapziņa projecē Tavu tēlu, lai kaut miegā īstenotu iekāres radītās mokas.

Cik negribēti Tavs tēls ir kļuvis par ikonu manai iekārei!

Sincerely your,                                                                                                           

Kentaurs Juris

kurš cenšas atmest smēķēšanu 

jau ceturto mēnesi un

tāpēc piesavinās kafijas automātus no

viennozīmīgi foršākās fakultātes

Rīts.

 

 Mhhhhhhhhhhhhhhh....tie mati!

Dižkareivja zīmotnes.

Tiesa gan-gudrā grāmatā bija rakstīts,ka iekš Latviešu SS leģiona, kuram ar nacistu partijas SS kopīgs vien nosaukums un kurus vēl irōniskā kārtā mēdz dēvēt par brīvprātīgajiem leģioniem,esošajiem latviešu tautības karavīriem oficiāli neesot bijis atļauts nēsāt SS rūnu raksta simbolus, bet "oficiāli" un "praktiski" ir divas dāžādas lietas. Lai atsķirtu tos,kuri latvieši viņiem bija speciālas uzšuves vairodziņi jeb vapenīši Latvijas karoga krāsās. Dīvainais vārds vapenītis saistās ar vācu vārdu Wappen,kas nozīmē ģerbonis-vismaz manā storpā šie vārdi saistās.

Cik neveikli

ir iedomāties,ka Tev kaut ko vajag no vecmammas, paņemt rokā telefōnu,lai zvanītu un tad saprast,ka pulkstens ir jau bez pusstundas pusnakts un ka vecmamma gan jau guļ un ar telefōna zvanu pamodināta briesmīgi satrauksies. Nu nekas-rīt. :)

SS

Kh... šodien ienāca prātā, iedziļinoties savas dzimtas vēsturē,ka mans Sikspārņu strops saīsinātā variantā SS sasaucas ar vāciešiem 2. pasaules kara laikā un dīvainā kārtā arī ar sludinājumu portālu SS.lv. Es nesaprotu kāpēc sludinājumu portālu jāsauc par SS. Sikspārņu stropa un SS sakarība ir nejaušība, bet SS.lv? Kāds ir viņu iemesls-attaisnojums?