Nē. Stropā nav iestājies izmirums. Vienkāši mošķīši bija nonākuši tādā augstākās pašapmierinātības fāze,ka lika mieru un varēja nerakstīt. Viņi, protams, pēc piena dzeršanas, mācīšanās ēst sēnes, klausīšanās kā graulā skan "I love you", laiskošanās saulē ar saulesbrillēm kā Dagnijai un smagu grāmatu, pārēšanās saimes kompānijā, bija miegaini, bet viņi zināja. Viņi ir tādi... jūtīgi. Nu lūk. Un tā nu viņi un es nogulējām pērkona negaisu un atradām jūras kāpostu salātus komūnas ledusskapī un aizdomājāmies par transcendentālo apziņu.
Sibi imperare, non servire debet. Ha!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru