***
Grauž kaulus brāļi, māsas ādās zviln,
Visapkārt kalnos naksnīgs tukšums plēties,
Un tādas tālas vientulības pilns,
Ka gribas kādu, kam var uzticēties.
Ar neķemmētu galvu- klēpī tavā
Un nedomāt, vai tas ir prieks vai risks;
No neksneņu un zāļu smakām pļavā
Nāk atkal kaut kas tumši atavisks.
Jā, traks! Un- zvērs! Bet rokās atkal skan
Kaut kas tik tīrs- ne uzplijies, ne plēsies.
Un tavi pirksti pirkstos raksta man,
Ka tu man uzticēsies.
/Imants Ziedonis./
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru