Pavasara miegs uz soliņa pie upes. Es iemigu. Esmu miegā. Esmu utopijā.
Ar galvu pa straumei, jo attīros. Mana attīrīšanās iekārta.
Caur pirtsslotām, caur sāli, caur ūdeni.
Jāiet!
Bērzs kalna galā skan kā Friča Bārdas dzejas liriskais Es. Viņam plaukst pirmlapas.
Līdz metamorfozei slotā vairs nav tālu. Es viņā klausos. Viņš stāsta..
Caur dusmām, caur zobiem, caur sakļautām lūpām.
Jārunā!
Liepa kalna pakājē skan kā liepziedu tējas pirmsākums. Viņa nav poētiska.
Viņa negrib,bet viņai dzims pumpuri. Ārsti sakot,ka aborts- neiespējams.
Caur medu, caur trūdošām lapām, caur aizvērtām acīm.
Jāmīl!
Pavasara miegs uz soliņa pie upes. Es esmu kalnā. Es esmu miegā. Esmu milzis.
Dzīvoju kalnā, jo baidos savu milzīgo plaukstu. Mana paslēptuves iekārta.
Caur pirtsslotām, caur sakļautām lūpām, caur aizvērtām acīm.
Jāizgaro zvaigznēs!
*No latīņu val. Uz zvaigznēm.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru