Viva! Ama! Doce! Agape.

Amfiteātris uz ārpusi vērstām skatītāju vietām.
Centrā Ne-lolo-ta un Miesnieks uz skatuves.

1.cēliens: Ne-lolo-tā ir gaļa Miesieka rokās un tiek griezta un malta un izmantota gadu no gada,dienu no dienas. Tā nu tiek noformēta šī muļķīgā sieviete,kura vēl nav sieviete un jau mācās riebumu.

2. cēliens: Miesnieka nazis bezmaksas prostitūtas miesās viņu mācīja ienīst tos,kuri būt jāmīl kopš pirmajiem soļiem. Formācija turpinājās. Kamēr dienu no dienas un gadu no gada. Paštaisnie kristieši bija akli.

3. cēliens: Ne-lolo-ta tapa brīvlaista no miesniecistiskā lēņa. Miesnieka naža sakraments palika viņā. Tas kļuva mutants,kurš maina formu un intensitāti. Tas nebija fizoloģisks, bet transcendentāls un nepatiesi definēts

4. cēliens: Palagi joprojām ir upuraltāri,kuros bail atgulties, mirt katru nakti no jauna un augšāmcelties sapnī slēdzot neaizslēdzamas durvis. Ne-lolo-ta krāsoja sevi indiāņu sarkanajās kara krāsās un baltināja ar svina pūderi.

5. cēliens: Attieksmes ar mīlamajiem bija lemtas fiasko,jo viņi nezināja. Un tiem nebija jāzina,jo priekšmeti ir bezjūtīgi.
Miesnieka naža nodoklis tiek maksāts nepārtraukti. Neprasme būt nedarot pāri. Ne-lolo-tu mācīja ienīst tos,kuri jāmīl.  Daļa viņas kļuva žilete,kura tomēr nespēja satikties ar vēnām. Viņas ego bija spēcīgāks par Žiletes ego.

6. cēliens:Miesnieka naža sakraments. Padarīja Ne-lolo-tu aklu. Viņa mācījās uzticēties un vīlās sevī un saprata,ka nemāk.
Uzticība ir pārvērtēta. Priekšmetiskums ir svarīgāks. Instinkti izdzīvot ir Dievs tas kungs dienu no dienas, gadu no gada.

7. cēliens: Ne-lolo-tas miesa tapa brīvlaista....dvēsele dienu no dienas un gadu no gada mācījās būt. Mēnessērdzība kļuva bīstama,jo viņa modās apskāvusi lielu nazi un asiņodama uz balta upuraltāra.


8. cēliens: Atklāsmes mirkļa radiācija saplūda ar mirkli,kurā Ne-lolo-ta neprata runāt un juta, ka krīt izgāšanās aizā ar neritmā sitošos sirdi.Kaut kas turpināja būt nepareizi, bet reformācija bija sākusies.


9. cēliens: Ne-lolo-ta bija sirds-gļotains, sārts un mīlošs muskulis. Viņa kļuva muskulis. Viņa kļuva konvulsija agonijas telpā bez apjēgas par savu impulsu.
Ar Miesnieka naža sakramentu iesvaidīts,gļotains, sārts muskulis mostas ar vācu armijas durkli labajā rokā un pavēli pašiznīcināties kreisajā kā stoiķis,kurš saprot,ka cienīga eskistence ir neaizsniedzama.

10. cēliens: Dienu no dienas. Gadu no gada. Paštaisnie kristieši tika padarīti akli. Herētiķiem tika izdurtas acis. Viņa sāka ticēt citu versijai par savu nespēju dzīvot pēc Miesnieka.
Un Ne-lolo-ta ir gaļa nu jau savās rokās un tiek griezta un malta un izmantota gadu no gada,dienu no dienas.

11. cēliens: Karmiskie parādi direktoru krēslos, vienrocīgās partitūrās klavierēm, maltās gaļas konsistencē.
Cik daudzi cilvēki tā dzīvo un nepakļaujas pavēlei. Stoiķi agonijas telpā. Viņi pārāk mīl perspektīvu.

12. cēliens: Ne-lolo-ta sēž uz skatuves un lipina cilvēciņu no maltās gaļas. Iespiež viņam acis ar zobu bakstāmajiem un saka: "Tu dzīvosi, mīlēsi un aizmirsīsi! Tu būsi agape! Viva! Ama! Doce!"
Perspektīvu mīlošie samta acīm un skaļiem smiekliem.Sēžot ar mugurām pret Viņu aplaudēja.

13. cēliens: Miesnieks atgriežas. Mēnessērdzība kļūst bīstama,jo Viņa mostas. Sadedzina baltos noasiņotos upuraltāra pārsegus un palagus.  Paņēm lielo nazi. Met. Tas iedūrās centimetru no Miesnieka galvas skatuves sienā un Viņa saka: "Tev taps piedota mana personiskā āža dziesma!"


Amfiteātris uz ārpusi vērstām skatītāju vietām.
 Centrā Ne-lolo-ta uz skatuves mīlot perspektīvu un savas plaukstas.

dipadu-dapadu

Kopā ar Gogola Bordello dipadot pa balto piena ceļu un pamostiies rūgušpienā.

x

Ducks. I hate them. They are very chatty. They are doomed.

vap

gabalinš ādas
ar ietetovētu ēģiptiešu krustu
pie sienas pieskavots

instinktīvas bailes no
pīkstieniem klausulē
kuri maina intensitāti

gabaliņš ādas
ar ietetovētu ēģiptiešu krustu
pie sienas pieskavot

plaisas stropā tuvina sauli

vīraks kairina kaklu

kairina kaklu klusēšana

par laimi
tieksmei slāpušai
kuras iespējamība pietuvinās ar katru soli

cik tikumiski

nē

sāk skanēt

sesdienas vakaros

uz pirti izdedzināt lieko

visas pirtis aiz sevis

nodedzinātas

diemžēl

bet

baļķi kalst jaunai

par ne-laimi

dzērušiem svētceļniekiem

kuru Jeruzaleme attālinās ar katru soli

cik tukšskanīgs
ir viltots
nē

vīraks kairina kaklu

kairina kaklu klusēšana

sapņos pirksti pirkstos raksta

***
Grauž kaulus brāļi, māsas ādās zviln,
Visapkārt kalnos naksnīgs tukšums plēties,
Un tādas tālas vientulības pilns,
Ka gribas kādu, kam var uzticēties.

Ar neķemmētu galvu- klēpī tavā
Un nedomāt, vai tas ir prieks vai risks;
No neksneņu un zāļu smakām pļavā
Nāk atkal kaut kas tumši atavisks.

Jā, traks! Un- zvērs! Bet rokās atkal skan
Kaut kas tik tīrs- ne uzplijies, ne plēsies.

Un tavi pirksti pirkstos raksta man,
Ka tu man uzticēsies.

/Imants Ziedonis./

ziedoniskais pašizcīņas smagums

baltas kallas atnes
parādi neatdotie
un top piedoti
nekavējoties!

pieredžu seku zīmes
kā māju zīmes
vēstī izcelšanos
nemelojot!

vilšanās metamorfoze
attīsta struktūras
jaunas
nežēlīgi!

gan smalkas kā
tercīnas
gan brangas kā
epopejas
nejautājot!

no sirds
par spīti muļķībām
mīli!