par akmeni ar baltu rozi un saules krustu

Balta roze

Baltā roze nozied dārzā manā, Velti lūpas tavu vārdu sauc. Tevi gaidot, sirds man klusi zvana, Un kā gājuputni ilgas līdzi trauc. Dienas steidz kā baltas mākoņlaivas, Vakari kā melni dūmi kūp. Līdzi ziediem ilgas izkliedz kaijas, Līdzi ziediem pirkstos laime drūp. Ak, cik sāpīgi un skumji gaidīt, Gaidīt to, kas nekad nenāks vairs. Cauri asarām un sāpēm smaidīt, Kamēr pēd'jais vakars nodziest dails. Vēji noliec koku zarus mokās, Aiziet vilciens, otrs un tad treš'. Es vairs nesniegšu tev pretīm roku, Visā dzīvē tu man kļuvi svešs. Tikai sirdī kā pēc laimes spēles, Savāds miers un klusums ir tik liels. Man vienalga virši zied vai rozes, Vai pār visu viegli pārslo sniegs.   /Latviešu leģionāru dziesma/