Tā radio stacīja,kura skanēja šorīt vecmammas virtuvē bija vienkārši ģeniāla.
Atslēgas frāzes raidījumam "Visu zemju fetišisti-savienojieties!" un vēl "Padomju laika piespiedu fetišs ar/pret/uz (īsti neatceros) sarkano karogu." Man bija interesanti, bet man traucēja klausīties-vecmamma un sīkā māsīca. Es jau saprotu,ka viņām neinteresē mūsdienu pārspielētā attieksme pret patikšanām un emocionālo piesaistītību. Izrādās,ka ja ļoti patīk ,teiksim, Džastins Bībers, t.i. viņa dziesmas, tad esot fetišs uz Dž.B./viņa mūziku...nu labi... TAS bija slikts piemērs. Bet man domāt ideja ir skaidra. Kāpēc vairs nevar vnk patik kaut kas ļoti,ļoti? Kāpēc uzreiz tas jāsauc par fetišu? Drošvien es kko nesapratu,jo būtībā spēju saklausīt tikai atslēgas frāzes un vēl mazliet, bet tomēr... Un vēl... vai augstākā mīlestība-gan pēc Dantes "Dievišķās komēdijas" interpretācijas, gan pēc kristiešu svētajos rakstos definētā-agape arī ir fetišisms? Kaut kāds augstākās mīlestības fetišs... Kaut gan ja mīlestību traktē kā emocionālu atkarību(kuranav pozitīva), vai mēs mazlietiņ nepārvēršamies maziņos robotiņos ar maziņām mīlestībiņām galviņās un tieksmīti pēc lieliņām jahtiņām?
Ak, pareizi! Es mazliet piemirsu,ka mēs dzīvojam 21.gs. un pielūdzam progresu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru